Šis blogs ir veltījums manai meitiņai Lizetei.

Jau no mazotnes esmu rakstījusi dienasgrāmatas, veidojusi dažādus atmiņu blociņus, iedvesmas grāmatas – likusi savas sajūtas uz papīra.

Ejot gadiem uz priekšu manu dzīvi pārņēma dejošana, vadīju “JVclubs deju studiju” filiāles Cēsīs, Valmierā un Siguldā, izveidojām piedzīvojumu nometnes “Kukaburra”, radīju deju centru “Kustību bāze”,  organizējām sporta spēles.. un tā paskrēja fantastiski septiņi gadi. Septiņi gadi, kas pilni treniņiem, dejām līdz rītam, radošām personībām,  pasākumiem, nometnēm, šoviem, ceļojumiem un non stop skrējiena. Likt savas sajūtas “uz papīra” vairs nebija laika. Es biju visur un ņēmu visu, ko dzīve man sniedza un sniedza tā daudz! Dienas pārvērtās mēnešos un mēneši gados līdz pielavījās sajūta, ka kaut kas visā šajā skrējienā trūkst un tā kādā sniegotā janvāra rītā pie mums ieradās mazā Lizete.

Pasaule sagriezās kājām gaisā, pilnīgi kājām gaisā! Dzīves centrā vairs nebiju es un manas vajadzības, bet mazās meitiņas. Dienas tika pavadītas mājās, aprodot ar jauno kārtību. Vairs nekāda skrējiena, tik mēs abas. Pamazām iepazinām viena otru un krāsains pirmais dzīves gads ir pagājis. Lizete jau piecu mēnešu vecumā piedalījās savā pirmajā nometnē, sešos mēnešos organizēja sporta spēles, septiņos devās baudīt atvaļinājumu un nu jau nosvinēja savu trešo jubileju.

Šobrīd man ir sajūta, ka ir laiks Mākoņogai/Cloudberry. Pavisam jaunam, sen lolotam un noteikti iedvesmojošam projektam.

“Vēlos iedvesmot sievietes būt aktīvām un izkrāsot savu ikdienu košās krāsās. Darīt darbus ko mīli, būt patiesām, izaicināt sevi, noķert mākoni un sapni”.