Divas nedēļas atpakaļ, mans lieliskais vīrietis atbrauca no Vācijas komandējuma un teica: “Man jābrauc darba darīšanās uz Lasvegasu. Brauc man līdzi! Mazliet atpūtīsies”. Pirmais, kas man ienāk prātā – Bet kā? Kā ar Lizeti? Ņemsim līdzi? Baigi tālu! Kā, nu es viņu tā atstāšu..
Tā kā lidojām uz dažām dienām un lidojums ir ļoti garšs, tad nolēmām šoreiz mazo neņemt līdzi. Viņu piekrita auklēt vecmāmiņas un mīļā auklīte. Esam lidojuši arī ar Lizeti (3,5h lidojums), pieredze tikai pati labākā, taču šoreiz bija jādodas uz otru pasaules malu (ļoti ceru, ka kādu dienu dosimies īstā ģimenes atvaļinājumā, tad gan – visi kopā).
Iepriekš es nekad vēl nebiju palikusi bez viņas pa nakti. Ikdienā viņa izguļ visu nakti savā gultiņā, savā istabā. Caur prātu izšāvās 101 doma, bet tomēr priecājos, ka piekritu un šobrīd rakstu šo bloga ierakstu pa ceļam no Lasvegasas uz Ņujorku, kaut kur augstu, augstu gaisā.
Šīs dienas ir bijušas tik dīvainas – man nav bijis jādomā par ēdienu gatavošanu četras reizes dienā, par auklēšanu, ucināšanu, raudoša bērna mierināšanu, netīrām drēbēm, pamperiem un visu citu, kas jādara jaunajām māmiņām, bez mīlestības pilnajiem brīžiem aka #esmīlutevitiklotikaesmugatavsapesttevi, bet ir bijis jādomā par atpūtu, par sauli (o, jā, Lasvegasā bija ap 30 grādu silts), par gardām vakariņām, par šopingu, par naksnīgām pastaigām, par amerikāņu kalniņiem, par mojitto pie baseina un rīta krosiņu. Neticami! Kas tāds nebija baudīts tik ļoti, ļoti sen. Beidzot, tā pa īstam, sajutos ne tikai kā mamma, bet arī kā sieviete- mīļotā savam vīrietim. Uzvilku kleitu, augstpapēžu kurpes, uzkrāsoju lūpas un vakaros, kad darba lietas bija galā, devāmies svinēt dzīvi.
Sēžu un domāju, kādēļ vēl šaubījos – lidot vai nē? Vai tāpēc, ka gribās būt perfektajai mammai, kura vienmēr un visur ir ar savu bērnu? Vai atļauties, nokraut no pleciem ikdienas pienākumus un uz brīdi atvilkt elpu? Vai esmu to pelnījusi? Bet es taču visu varu izdarīt viena pati- watch me! Ko padomās tās mammas, kuras vienas pašas tiek ar visu galā un nekad neuztic savu pasaules lielāko dārgumu kādam citam?
Ziniet ko – vienalga! Šī ir mana dzīve un manas izvēles – tieši tāpat kā Tev ir Tava un Tavējās! Ir jādodas un jādara, ja dzīvē aicina piepildīt sapni! Pārāk daudz mēs domājam par to – ko padomās citi! Jā, arī es tajā skaitā.
Es vēlos iedrošināt Jūs izrauties no ikdienas rūpēm un veltīt laiku arī sev. Nav jābrauc kaut kur ļoti tālu, var izrauties kaut vai uz divām dienām, kopā ar mīļoto, aizbraukt un palikt pa nakti pie jūras.. vai uz kādu SPA (Igaunijas SPA bieži ir labi piedāvājumi un nav tālu jābrauc). Bet tiešām divatā, jo atcerieties, ka bērni pieaugs un aizies savās dzīvēs, bet Jums ar vīru ir jādzīvo kopā vēl viss atlikušais mūžs un Jūs negribat pēc 20 gadiem saprast, ka esat atsvešinājušies un dzīvojat kopā ar svešinieku, jo vienmēr Jūsu prioritāte ir bijusi bērns un vīra vēlmes tikušas aizbīdītas malā. Viņi arī ir tikai cilvēki, kuriem gribas, lai viņus palutina un apčubina. Ticiet man, par Jūsu mazo cilvēciņu lieliski parūpēsies vecmāmiņas – mūsējās pagaidām ziņo, ka nekādas izmaiņas uzvedībā nav novērotas un viss ir lieliski. Ir izaudzis vēl viens zobiņš un tiek izgulēta visa nakts, tāpat kā līdz šim.
Papildināts.
Lizete mūs sagaidīja smaidīga, mazliet apmulsusi. Viņas uzvedībā nekas nav mainījies, vēl joprojām ir pozitīvi noskaņota, droša, draudzīga. Izguļ visu nakti. Mainījies ir tas, ka ir izsprāguši trīs!!! jauni zobiņi (divi kamēr bijām prom) un nu jau tipina kā lielā. Par laimi, pašus pirmos soļus es redzēju – pirms mēs aizlidojām.