Jā, atkal jau tā trakā mātīte (lasīt – dzīve) mani vilina ar savu riteni, kurā laipni aicina iekāpt. Te noteikti noderētu teiciens – iedod mazo pirkstiņu un viņa pagrābs visu roku. Es mēģinu sevi piebremzēt, jo vēlos izbaudīt laiku kopā ar savu mazo meitiņu. Bet tas dzīves karuselis tā vilina.
Un arvien biežāk es aizdomājos par dzīvi mūsdienās. Par to nenormālo skriešanu, piecu darbu darīšanu paralēli un mūžīgo – man nav laika!
Vispirms es nevarēju sagaidīt, kad pabeigšu vidusskolu un iestāšos augstskolā.Tad es nevarēju sagaidīt, kad pabeigšu augstskolu un sākšu strādāt.Un tad, es nevarēju sagaidīt, kad apprecēšos un man piedzims bērni.Pēc tam es nevarēju sagaidīt, kad mani bērni izaugs tik lieli, lai ietu skolā un tad es varēšu kārtīgi atsākt darbu.Līdz es nevarēju sagaidīt, kad iešu pensijā..Pēc tam es nevarēju sagaidīt…un pēkšņi es sapratu, ka es esmu aizmirsusi dzīvot!
Vai šajā sešrindītē nesaskatat sevi? Cik gan bieži mēs atbildam draugiem, ka mums nav laika? Kad kāds aicina uz kafiju, mēs atbildam: “Skrienu, citreiz..”. Vai draugam piedzimst mazulis un Tu viņu redzi tikai sociālajos tīklos, jo aizbraukt apciemot nav laika? Kad braucu ar auto, es bieži pat neatceros kā pagājis ceļš, jo esmu savās domās un darbos aizklejojusi tik tālu, ka neesmu šeit. Šeit šajā vietā un laikā. Un es negribu, lai mana dzīve palido tik ātri, ka dzīves beigās es nemaz neatcerēšos kā izauga mani bērni, jo esot ar viņiem es domāju par neizskaitāmajiem darbiem. Nemitīgi mēs kaut ko gaidām – labāku laiku, lielāku motivāciju, pirmo janvāri vai īpašo dienu.. Mēs vienmēr esam domās kaut kur citur un to darīt mums palīdz mūsu viedtālruņi, kas ļauj būt piecās vietās vienlaicīgi. Mēs esam pieraduši visu izdarīt ātri, pat īpaši neiedziļinoties, nepaceļot galvu un nepaskatoties – cik skaista ir šī pasaule. Es aicinu nolikt 21. gs. gadžetus un atvienoties no interneta pasaules, kaut vai tikai brīvdienās! Un doties dabā kopā ar savu ģimeni! Ir vasara, sametiet mugursomā uzkodas, ūdeni, paņemiet Latvijas skaistāko vietu karti un aiziet – izzināt pasauli! Iekuriniet ugunskuru, dziediet dziesmas, pļāpājiet par saviem sapņiem līdz uzaust saule..
Es vēlos dzīvot tagad un apzināties šo mirkli. Es dzīvoju šim brīdim – es dzeru kafiju no skaistām krūzēm, ēdu kūku no vecmāmiņas servīzes, klāju baltu galdautu arī ikdienā, es netaupu neko īpašajām svētku reizēm, jo labi apzinos, ka tāda reize var arī nekad nepienāk, man katra diena ir īpaša svētku diena. Es pērku pati sev ziedus, ja nevaru sagaidīt, kad kāds man tos uzdāvinās.
Tu nekad nezini, kura ir Tava pēdējā diena uz šīs skaistās pasaules!
Tāpēc dzīvosim ar pilnu krūti! Iesim uz īstiem randiņiem ar īstiem cilvēkiem, noliksim malā mirdzošos ekrānus un būsim šeit un tagad!
Dejosim lietū, ēdīsim zemenes pilnām mutēm, dziedāsim šūpuļdziesmas, lēkāsim pa peļķēm, vilksim labāko veļu ikdienā, rakstīsim vēstules ar roku, redzēsim saullēktu un saulrietu vienā dienā un dzersim vīnu no pudeles kakliņa jūras krastā..
Neiespringsim par lietām, būsim paši – īsti un nesamāksloti!
Lai mums nekad nebūtu tā, ka mēs attopamies, ka esam aizmirsuši dzīvot, jo nevarējām sagaidīt to īpašo dienu..
Linda 
Loti skaisti un patiesi teikts 🙂 paldies, ka nospiezot enter sava datora, iesledz lielu skanas tauri, kas signalize -milas daamas, dzivojat sodienai!
Paldies par labajiem vārdiem, katrs komentārs man dod ticību, ka kāds tomēr lasa un ir uz viena viļņa ar mani! Smaidu 🙂
Nu šī tik tiešām ir samilzusi problēma… Ik pa laikam atceros to, kā kādreiz radi katrā jubilejā atrada laiku savākties – un ne jau šikā restorānā uz branču, bet gan dārzā ar šašliku un speķa pīrādziņiem no pusdienlaika līdz pat vēlam vakaram! Tagad 3 draudzeņu satikšanās datumu divas nedēļas jāmeklē… Ir ir tā, ka cilvēki skrien. Arī es, lai gan jūtu, ka skrienu mazāk un baudu daaaaudz vairāk kā pāris gadus atpakaļ 🙂 Par to prieks 🙂 Tāds tuvs un patiess raksts 🙂 Novēlu Tev sabalansēt lidojumu cauri dzīvei un tās baudīšanu, tā, lai ne viens ne otrs neliktos par maz!
Tavi vārdi iedvesmo un reizē nedaudz sāpina, jo liek apzināties, kā dzīvē paskrien, bet ir taču JādzīVo! Paldies, tu iedvesmo!